Kad latvietis (nevis kurš katrs cilvēks, kurus es nepazīstu, bet klasisks tvitera latvietis), kurš neko nesaprot no notikumiem, kuros iesaistījies, nonāk problēmjautājumā, viņš nevar palikt mierā, līdzīgi kā es nevaru palikt mierā, kad esmu ar kādu sastrīdējies, bet bankas princips paredz, ka latvietis sēdēs mierīgi un ļaus rīkoties bankai. Tvitera latvietis ir cilvēks, kurš negrib atstāt procesus mierā, bet tā īsti arī nerubī, kas tie tādi ir par procesiem, jo iegūt informāciju, pēc kuras patiešām darbojas banka, nozīmētu tvitera lapas atstāšanu. (tas, kas uzrodas pēc atslēgvārdiem “how bank works“) Es nerunāju par sīkumiem, kas saistīti ar banku darbību, bet par pamatu.

Ja uzspiedi uz saites(vienīgās, kura bija tekstā), noteikti tagad zini pietiekami daudz, lai saprastu, ka ar vieglu ietekmējamību pats radi sev iemeslu sūdzēties par iznākumu. Kas notiktu ar veikalu, ja tur būtu viss, tikai trūktu pircēju?

Tā lūk, āmen.

Kopš šī akadēmiskā gada sākuma esmu nomainījis savu vecāku privātmāju Latvijas mazpilsētā, kurā lielākoties dominē ainavas ar piecstāvu mājām un pamestām rūpnīcām, pret trīsistabu dzīvokli netālu no Rīgas centra. Dzīvoju kopā ar vēl diviem jauniešiem, no kuriem viens regulāri rekomendē skatīties televīziju, nevis izmantot internetus, jo tajos esot pārāk daudz viedokļu. Kompromisējos un skatos Panorāmu internetos, kur cilvēki skaidrā latviešu valodā pļāpā par to, ka nekas jau nebūs, ja ļaus runāt arī otrā valodā. Tieši tā! Ja ļaus, nevis atzīs par labu esam. Sejas drūmas, monotonas un neizteiksmīgas, cilvēks kā tipiskais latvietis, kuru apraksta tad, kad kritizē šo sugu. Sejās lasāma vienaldzība par notiekošo un nogurums. Nogurums, kuru viegli pakļaut. Nogurums nav attaisnojums nepadomāt kādu soli uz priekšu. Līdzīgi kā pēc tam, kad biju vasarā strādājis par sētnieku, mani pēc tam biedēja cilvēku idiotisms, kad viņi izmet atkritumu maisus, jo zināju, pie kāda apkārtnes izskata novestu viņu rīcība, ja es visu to nesavāktu, tagad redzu, pie kā mēs būtu nonākuši, ja šiem nogurušajiem pretī nestāvētu spēka pārpilnie un darboties gribošie spēki. Nogurums ieaudzina plūst līdzi, paļaujoties uz to, ka šie spēki iegrozīs pareizajā gultnē, tāpat kā sētnieks ainavas izskatu, neskatoties uz trulā slinkuma rezultātā novietotajiem atkritumu maisiem, padarīs atkal jauku un zaļu.

Sētnieka algošana ir sava stulbuma caurumu aizlāpīšana, vai ziniet.

Ne velna nevarēju saprast, kam atkal esmu ko nodarījis, numurs bija man nezināms un arī galdabiedriem tas bija svešs. Pabeidzu ēst rīsus, kuri, kā jau pierasts skolā, bija mazliet savārīti vienā gabalā un tāpēc grūti norījami. Vēl jo grūtāk tos bija norīt tagad, kad varbūt kāds beidzot uzgājis manu “melno pagātni”, lai gan tā drīzāk ir “melnā tagadne”. Turpinot apsvērt visus variantus, ķīmijas stundā skolotājai atkal izdevās mani pārsteigt nesagatavotu:”******, kas tā par reakciju?”

“Ēeeee, apmaiņas, tfu, aizvietošanās.”

Tajā brīdī pavisam biju piemirsis par zvanu ko tiku veicis kādā pasākumā, liekot Jāņa slepenajai pielūdzējai pārtraukt viņu terorizēt ar bezgalīgiem zvaniem un īsziņām.(darīju to tikai savā labā, jo tas signāls man sāka traucēt latviešu valodā, kur Jānis sēž netālu no manis).

Un tā vakar(tikko pamanīju, ka šodien ir sestdiena, tātad dzimšanas diena Gundegai. Apsveicu tevi, klasesbiedrene Gundeg, bet tas nenozīmē, ka negribu tos mandarīnus, ko solīji! ), piektdienā, kad bija paredzēts naktī nekur nedoties un pārrados mājās ap pusnakti, ievēroju šo īsziņu savā telefonā. Nolēmu uzsākt tekstu ar klasisku vidusmēra skolnieka tekstu, necenšoties radīt par sevi labu iespaidu:”Kas par huiņu?”

Atbilde:”Viss perfekti”

Un sarakste turpinājās, vēlējos uzzināt vismaz tās vaininieces vārdu, kas mani nolād par viņas draudzeņu piesavināšanos. Uzzināju, ka viņai ir augsta pašapziņa, sarkana šalle un mācās 12. klasē.

Tā kā zināju tikai trīs 12. klases skolnieces, kuru augstajai pašapziņai ir kāds iemesls, tad cerēju, ka tā būs viena no viņām. Kristīne, Ilze, Sintija. Un tad vēl aptuveni 97 citi skolēni. Tā kā puse varētu būt džeku, tad no sākuma pieņēmu, ka man ir 3 pret 50 jeb 6% izredzes, ka tā ir kāda no viņām. Bet apjēdzot, ka nekomunicēju aci pret aci un nezinu to skaidri, tad atgriezos pie sākotnējā- 3 pret 100 jeb 3%. Pārbaudīšu vēlreiz, varbūt tomēr esmu dzimis laimes krekliņā.

Gara sarakste, kuras laikā man tika piedāvātas pusdienas (tātad augstā pašapziņa bija tikai aizsegs) un iet uz kalnu (nu vismaz aktīva dzīvesveida atbalstītāja). Galu galā vārdu atklāju vienkārši un neinteresanti. Ievadīju telefona numuru googlē un saņēmu tikai vienu atsauci- cosmopolitan sludinājums par 4 biļešu pārdošanu (tātad vai nu nepastāvīga vai viņas draugi nepastāvīgi) kaut kādam DJ festivālam (tie, no kuriem jaunieši parasti ieliek video savā dr.lv dienasgrāmatā un virsrakstā laukā ievada vārdus “Gribētu tur būt”, “Paradīze” vai “Mans sapnis”). Aleksandra.

Tomēr netrāpīju 3 procentos.